Grāmata pati par sevi nebija nekāda mazā un plānā - kopā tai bija 739 lpp. Bet tā bija sarakstīta ļoti viegli lasāmā valodā. Un šajā grāmatā varēja uzzināt ļoti daudz ko interesantu gan par pašu Džobsu, gan arī par viņa veidotajiem uzņēmumiem. Un arī par viņa produktiem. Un Džobss man izskatījās kā izlutināts un niķīgs bērns, kas vienmēr grib dabūt to ko vēlas un jebkādā veidā - ar iespītēšanos, šantāžu, raudāšanu, niķošanos un kliegšanu. Gan tad, kad bija bērns, gan tad, kad kļuva pieaudzis.
Lai arī pats neesmu Apple produktu fans, tomēr vienu lielu lietu Džobss spēja panākt un izveidot. Un tas būtu - ērta un vienkārša produkta lietošana. Kā arī spēja savus tehnoloģiskos brīnumus saveidot tādus, ka tie patika lielām ļaužu masām un bija viegli lietojami.
Ja runājam par telefoniem, tad man vislabākā šķita tieši vecā Microsoft Windows Mobile 6.5 versija. Tā atbilda visām manām vajadzībām un prasībām. Bet pašlaik es vēl neesmu spējis atrast telefonu, kas atbilstu manām prasībām un tāpēc kā labākais pašreizējais risinājums ir Android telefons. Bet tieši Stīvs Džobss ar savu komandu uzņēmumā Apple spēja izstrādāt iPhone telefonu, kas bija gan viegli lietojams, gan arī ērti lietojams un viegli saprotams. Ja es iepriekš nebūtu lietojis nekādus viedtālruņus un plaukstdatorus, tad es būtu kļuvis par iPhone fanu.
Bet par pašu Džobsu es neko īpaši daudz nezināju. Tikai to, ka viņš bija izveidojis Apple kompāniju, kas ražoja Macintosh datorus un kādu laiku tajā nedarbojās, līdz atgriezās kompānijā un saveidoja daudzus interesantu produktu, tādus kā iPhone, MacBook Air, iPad un iPod.
Es zināju, ka Džobss jau agrā jaunībā kopā ar Vozņaku savu vecāku garāžā bija izveidojis savu pirmo Apple datoru, ko nosauca par Apple I. Un tas atbilda patiesībai.
Bet es arī domāju, ka viņš ar Vozņaku bija viena gadagājuma cilvēki un, tāpat kā Bils Geits, Džobss jau skolas laikā aizrāvās ar datoriem un attiecīgi turpināja iegūt atbilstošu izglītību augstskolā, bet to nepabeidza, lai izveidotu savu kompāniju. Bet es kļūdījos, un smagi kļūdījos. Vienīgā patiesā lieta bija tā, ka Stīvs tiešām nepabeidza augstskolu, bet gan humanitāro zinātņu augstskolu. Un viņš vispār pat nemācījās nekādos tehnoloģiskajās mācību iestādēs. Ja nu vienīgi Stenfordas augstskolā paklausījās kādu fizikas kursu.
Bija interesanti uzzināt, ka sākumā Džobss iestājās humanitāro zinātņu koledžā, bet vēlāk pat devās uz Indiju apskaidrības meklējumos. Ilgu laiku viņš pat nestrādāja algotu darbu, bet dzīvoja no rokas-mutē kā hipijs. Ja bija nepieciešama nauda, tad viņš ar savu aso prātu, spēju mācīties un intuīciju spēja labi nopelnīt.
Bet pienāca arī laiks izveidot savu pirmo datoru un nodibināt uzņēmumu.
Bet, runājot par grāmatu, tajā ir aprakstīts Džobsa dzīves gājums. Dažbrīd pat nevarēja īsti saprast, vai šī grāmata ir par Džobsu, vai arī par kompāniju Apple, jo stāsti dažbrīd savijās ļoti ciešās savstarpējās saitēs. Bet tas nav brīnums, ņemot vērā to, ka Apple bija Džobsa garadarbs un gluži kā paša bērns, ko viņš lolo un audzina. Un arī pats Džobss līdzinājās kašķīgam bērnam, kaut arī bija pieaudzis bērns. Bet viņš bija arī radošs cilvēks un visu savu radošo garu ielika savos veidotajos produktos. Ja viņš nebūtu izveidojis un kļuvis par Apple īpašnieku, tad Džobss varētu būt spilgts mākslas darbonis.
Bet Stīvs Džobss nebija mierīgas dabas cilvēks. Viņš spēja pateikt visu, ko par produktu domāja. Pat vēl neizmēģinot un neapskatot to. Viņš paļāvās uz savu intuīciju, kā kaut kam ir jāstrādā un jābūt. Ja tas nepatika, tad viņš to uzreiz noraidīja (jeb varbūt jāsaka - izsmēja?). Tāpat viņš izturējās arī pret cilvēkiem. Kā vadītājs viņš bija neciešams un visu kontrolēt gribošs. Un tāds pats viņš bija arī savā personīgajā dzīvē.
Bet Stīvs bija arī perfekcionists. Viņam pat interesēja un viņš ieguldīja lielas pūles, lai iepakojums atbilstu viņa augstajām prasībām un lai uz iepakojuma būtu pat īstais krāsas tonis.
Grāmatā ir iespējams uzzināt daudzas interesantas lietas un notikumus. Gan sadarbības laikus ar Microsoft, gan arī, kā tika veidotas reklāmas un Apple veikali. Grāmatā arī varēja uzzināt patieso iemeslu, kāpēc pašreizējos Apple produktos netiek atbalstīts Adobe Flash produkts.
Grāmata ir ne tikai saistoša lasāmviela, bet arī var labāk izprast Apple pēdējo gadu uzvaras gājienu koncepciju. Un varbūt kādam biznesa vides darbonim šajā grāmatā rakstītās atziņas varētu nākt par labu.
Bet paša uzņēmuma veiksmes stāsts ir tas, ka viņi spēja iet laikam pa priekšu un piedāvāt risinājumus, ko citi uzņēmumi uzskatīja par riskantiem un baidījās ieviest. To vislabāk izsaka šāda frāze no grāmatas.
Prezentācijas beigās kāds apjautājās, vai Džobsam nešķiet, ka uzņēmumam vajadzētu veikt nelielu tirgus izpēti, lai noskaidrotu, ko īsti vēlas pircēji. "Nē," viņš atbildēja, "jo pircējiem nav ne jausmas, ko viņi vēlas, iekams mēs neesam viņiem to nolikuši priekšā."
Spēja riskēt un ieviest novatoriskas pieejas - tā bija Džobsa uzņēmējdarbības pieeja. Un ļoti precīzi to aprakstīja Denjels Laionss (no Newsweek):
Viņam piemita neparasta spēja radīt ierīces, par kurām mums nebija ne jausmas, ka tādas vispār ir vajadzīgas, un tad pēkšņi mēs vairs nespējam iztikt bez tām.
Lai arī kāds Stīvs Džobss bija dzīvē, bet vienu no saviem mērķiem viņš tomēr sasniedza - atstāja paliekošas pēdas cilvēces dizaina un tehnikas vēsturē. Un Valters Aizaksons spēja Džobsa dzīvi skaisti attainot savā grāmatā.
Es nevaru teikt, ka grāmata bija laba. Tā bija lieliska! Un iesaku visiem šo grāmatu izlasīt.
Es nevaru teikt, ka grāmata bija laba. Tā bija lieliska! Un iesaku visiem šo grāmatu izlasīt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru