Kā es nekļuvu bagāts

Visu savu (gandrīz) apzinīgo mūžu esmu uzskatījis, ka lielu naudu tāpat vien nav iespējams iegūt. Vienmēr ir jāizdara kaut kāds darbs. Kaut pat vai jānopērk loterijas biļete un jānokasa lauciņi vai arī jāskatās izloze. Bet varbūt es tomēr kļūdījos? Un lielu naudu var iegūt neko īpašu nedarot? Varbūt es esmu pārāk aizspriedumains pret šāda veida darbošanos un vajadzētu būt atvērtākam un izpalīdzīgākam? Un varbūt tad man tas arī atmaksāsies.

Visi šie jautājumi un varbūtības man galvā sāka krāties, kad jau nez kuro reizi savā GMAIL e-pasta mēstuļu mapē lasu vēstuli, ka kādam, parasti Āfrikas iedzīvotājam, kāds tēvocis vai labsirdīgs pacients atstājos mantojumā lielu naudas žūksni. Parasti tas mērojam miljonos dolāru. Un kā lai es zinu, vai tur tiešām šie nosauktie cilvēki ir uzkrājuši šādu naudu? Godīgā ceļā, protams. Es taču viņiem blakus nestāvēju un neskatījos kā viņi grūti un sūri strādāja un pelnīja un krāja katru grasi, lai pēc nāves varētu atstāt mantojumā kādus sešus miljonus dolāru. Un tas ir drausmīgi, ka tajā pusē ir tādas drausmīgas varas iestādes, kas neļauj normāli paņemt godīgi pienākušos naudu (jeb mantojumu). Labi, ka mēs dzīvojam tādā demokrātiskā valstī, kur iespējams godīgi un bez sirdsapziņas pārmetumiem pārskaitīt vajadzīgo naudas summu. Precīzāk, izlaist caur savu bankas kontu, lai viņi varētu to izņemt. Nejautājiet man, kāpēc viņi to nevar pārskaitīt paši uz citu kontu. Laikam tas ir saistīts ar kaut kādiem mistiskajiem ierobežojumiem, kas mums, parastajiem mirstīgajiem, nav zināmi. Bet galvenais, ka par šo nelielo izpalīdzēšanu, viņi ir ar mieru dalīt visu mantojumu uz pusēm ar mani! Vai tas nav tik lieliski un labsirdīgi no viņu puses, ka viņi ir ar mieru atdod pusi no naudas! Mūsu pusē gan neko tādu nevarētu sagaidīt. Šeit visi mēģina pēc iespējas vairāk sagrābt savās kabatās, nevis dalīties ar līdzcilvēku!
Ja nu tomēr es spētu atrast savā sirdī kādu mazumiņu līdzcietības un atbalstītu viņu centību pēc labākas dzīves? Netiek taču prasītas pārcilvēciskas darbības! Tikai jānosūta sava informācija un bankas konti, lai zinātu uz kurieni skaitīt lielo naudu! Varbūt tomēr vajadzētu mēģināt viņiem palīdzēt? Tā taču nav nekāda MMM piramīda, kur jāiegulda sava nauda! Jo vairāk lasu šos viņu sūtītos e-pastus, jo vairāk sāk atmaigt man sirds par to šausmīgo pāridarījumu, kas viņiem bija un ir jāizcieš! Nekas liels no manis taču netiek prasīts! Bet ja es viņiem izpalīdzētu, tad manā bankas kontā būtu jau vairāki desmiti miljonu dolāru par izpalīdzēšanu. Bet tagad esmu tukšā.

Bet ne jau tikai Āfrikas biznesmeņu e-pasti mani mēģina uzrunāt. Izrādās, ka esmu uzvarējis arī daudzās loterijās un laimējis lielas naudas summas. No nieka pārsimts tūkstošiem līdz pat vairākiem miljoniem. Un tas nekas, ka kontaktinformācija ir norādīta ar dīvaina domēna e-pastiem. Vai tad man ir jāseko līdzi, kā dažāda veida uzņēmumi veido savas e-pasta adreses? Nē taču. Man galvenais ir dabūt savu godīgi laimēto laimestu! Bet šeit atkal uzdarbojas mans skepticisms un neticība. Kā tas var būt, ka es laimēju loterijā, ja es tur pat nepiedalījos? Vai varbūt kādā dzēruma trakumā biju kaut kur pieteicies un pats neatceros? Kas to tagad lai zina... Bet mana iedzimtās neticības dēļ, es nepaņemu savus laimestus. Un nespēju tagad dzīvot pilnvērtīgu miljonāra dzīvi.

Var jau būt, ka vajadzētu kļūt mazliet lētticīgākam un izpalīdzīgākam. Tad es varētu dzīvot mierīgi un būt viens no bagātākajiem cilvēkiem šajā miestā. Bet, diemžēl, es nespēju solidarizēties ar šo e-pastu izsūtīto proletariātu. Visu laiku manī sēž tā neticības balss, kas saka, lai es to nedaru. Un nekādā veidā nesanāk to apklusināt. Un nespēju veikt labu un izpalīdzīgu darbu nelaimē nonākušajiem cilvēkiem. Skumīgi, bet fakts. Un tā es turpinu dzīvot savu dzīvi ar savu nocietnāto sirdi.

Bet varbūt kāds cits ir palīdzējis šiem nelaimīgajiem? Vai arī saņēmis loterijā laimētos miljonus? Vai arī ir zināms kāds cilvēks, kurš šādi ir kļuvis stāvus bagāts? Tad droši var rakstīt komentāros savu/ viņa pieredzi un kā esat iztērējuši godīgi nopelnītos miljonus.