Zinātnieku nakts ir pagājusi. Īsumā: pasākums bija izdevies, kaut arī sākumā likās, ka nekas prātīgs šajā pasākumā nebūs. Bet beigās tomēr viss kļuva ļoti interesanti un aizraujoši. Lai kaut cik iemūžinātu šo pasākumu, līdzi bija paņemts Sony fotoaparāts, kuram iekšā ir arī laba videoierkastīšanas funkcija. Tā kā negribējās ņemt līdzi videokameru, tad šis gadījums būs tīri labs pārbaudījums fotokameras iebūvētai videoierakstīšanas funkcijai.
Plašāk runājot, mēs bijām sadalījušies 2 grupās. Vienā bija dāmas (sieva Sintija un meita Anete), kurām bija ieplānots doties uz bioloģijas fakultāti. Tur viņas staigāja pa resno zarnu un darīja citas interesantas lietas. Bet to var izlasīt Sintijas bloga ierakstā trolejbuss.lv: Plastmasa no biezpiena? Lūdzu!
Bet otrai kompānijai (man un dēlam Artūram) bija paredzēts apmeklēt anti-Nobela prēmijas izstādi Latvijas Universitātē, spīdošo dārgakmeņu izstādi dabas muzejā un pēc tam doties uz cietvielu fizikas institūtu vai arī ķīmijas fakultāti.
Un, visas dienas jeb vakara noslēgums būtu bijis organiskās sintēzes institūtā, kur skatītos 3D molekulas.
Tātad, ceļā uz Rīgas centru (no Teikas) mēs devāmies ar sabiedrisko transportu. Nokļuvuši centrā ļoti laicīgi, mums visiem bija laiks kopīgi aiziet uz anti-Nobela prēmijas izstādi. Izrādās, šī izstāde atradās LU vestibilā. Gar sienām bija izliktas lapas, kurās bija uzskaitīta šī apbalvojuma vēsture un interesantākie pētījumi. Piemēram, ka suņa blusas lec augstāk, nekā kaķa blusas. Bet, tas prātā ilgu laiku nepaliks. Pēc pāris nedēļām tas jau viss būs aizmirsies.
Pavadījuši LU pārdesmit minūtes (laika kavēšanai) lasot šos pētījumus, dāmas devās uz bioloģijas fakultāti, bet mēs ar Artūru devāmies uz dabas muzeju. Bet, pie dabas muzeja jau pirms sešiem bija sapulcējies liels pūlis ar cilvēkiem, kas gribēja doties iekšā pētīt šos spīdīgos akmeņus. Izskatijās, ka tur bija sabraukušas klases, kas arī gribēja to visu skatīt.
Iekļuvuši iekšā, mēs beidzot nonācām pie skatīšanas laukuma. Biju gaidījis, ka būs vesela lielā zāle ar akmeņiem un pustumsā tiem varēs tiem garām staigāt un tos apskatīt un pētīt. Bet kas to deva! Izrādās, bija jāieiet nelielā telpā zem vienām kāpnēm, kur atradās neliels skatlodziņas ar kādiem 30 vai 40 nelieliem kristāliņiem, kas tumsā un ultravioletājā gaismā spīdēja dažādās krāsās. Pāris minūtes apskates un viss bija cauri. Apskatijām arī citus eksponātus izstāžu zālē, bet pēc apmēram 10 minūtēm tur vairs arī nebija ko darīt.
Izkļuvuši laukā no tās lielās burzmas, mums bija dilemma - ko darīt tālāk? Baukt un meklēt cietvielas fizikas institūtu vai arī aiziet uz ķīmijas fakultāti? Beigās nolēmām iet uz ķīmijas fakultāti. Ar bēdīgu prātu, jo dabas muzeja izstāde mums abos radīja vilšanos.
Pa ceļam apēdot pa kādam virtulim, ar kājām nogājām līdz ķīmijas fakultātei. Ieejot fakultātes ēkā, mums jau pie pašām durvīm sagaidīja fakultātes studenti un mācībspēki un iedeva fakultātē notiekošo pasākumu programmiņu. Precīzāk - lapu ar norādēm, kurā laboratorijā vai audiorija notika kāds pasākums. Pēc šīs programmas skatoties, nekādu reto vielu izstādi nemanijām, bet tieši dēļ tā mēs bijām mērojuši garo ceļu uz šo fakultāti!
Tad nolēmām apskatīt, kā tad viņi varētu veikt zeltlietu analīzi ar nesagraujošām metodēm. Pa ceļam uz šo laboratoriju, gaitenī, mēs satikām pāris jauniešus, kas tur izrādija savus izaudzētos kristālus.
Lielākais kristāls esot audzēts pat 3 mēnešus! Bet vienā stikla burciņā esošais kristāls esot ielikts tikai pirms pāris stundām un augot gandrīz katru minūti!
Tas jau mazliet uzkurināja mūsu interesi! Nez, kā viņi pārbaudīs zeltlietu? Šajā gadījumā - manu laulības gredzenu?
Nokļuvuši līdz laboratorijai, sapratām, ka mēs tur neko arī neuzzinasim. Tur jau bija pilns ar cilvēkiem, kas bija gan pie zeltlietu analīzēm, gan arī pie rentgenstaru aparāta. Un izskatijās, ka šeit ir cilvēki, kas ķīmiju zina labāk par mums abiem diviem kopā. Tad nu tur pastāvējuši vairākas minūtes un nekur tālāk arī netikuši, atkal ar bēdīgu prātu devāmies atpakaļ. Lēnā solī ejot atpakaļ un domājot, ka šeit arī nekas nebūs ko skatīt, gājām garām 21. auditorijai. Pēc programmas spriežot, tur notikšot ķīmijas ekperimentu demonstrējumi. Un pirmais seanss būs 19:00. Tā kā mēs tur bijām 18:55, tad nolēmām tur ieiet iekšā un paskatīties. Sliktāk taču jau vairs nevarētu būt!
Auditorija bija pilna un visiem interesentiem nebija pat vietas kur apsēsties. Daudzi stāvēja arī kājās.
Un labi, ka iegājām! Trīs atraktīvi jaunieši - Līga Lasmane, Valters Bogorads un Ingus Pērkons rādīja tādus ķīmijas paraugdemonstrējumus, ka brīžiem tie izskatijās kā īsti burvju triki!
Un šeit var arī apskatīt gandrīz visu demonstrējumu, ko jauniešu demonstrēja. Ilgums ~ 16 min.
Pēc šādiem demonstrējumiem vairs nebija nekāda bēdīga prāta un bija atkal radusies liela interese!
Pēc tam mēs vēl uzgājām uz otro stāvu, kur mazliet pasēdējām auditorijā par ķīmijas vēsturi. Tur notika neliela viktorīna starp 3 jauniešiem. Mēs ar Artūru arī tur piedalījāmies, tikai savā starpā. Kad devāmies prom, pasniedzēja, kas uzdeva jauniešiem viktorīnas jatājumus, teica, ka bijusi pāsteigta, ka no Artūra puses bija dzirdami daudz pareizu atbilžu uz uzdotajiem jautājumiem. Un par to Artūrs ieguva savā īpašumā pildspalvu!
Ejot atpakaļ uz trolejbusa pieturu, Artūrs izteica šī vakara labāko frāzi: "Kad es izaugšu liels, es gribu kļūt par ķīmiķi". Man šķiet, ka šie vārdi ir kā medus maize Zinātnieku nakts pasākumam, kad jaunus cilvēciņus ieinteresē zinātne!
Kad beidzot visi atkal bijām kopā un dalījušies sākotnējos iespaidos, devāmies uz Organiskās sintēzes institūtu. Šajā vietā bija paredzēts paskatīties, kā tiek izmantotas molekulas 3D vidē, pieaugušajiem neliela ekskursija pa institūtu, bet bērniem iespēja darboties īstā laboratorijā.
Sākumā apskatijāmies ar stereoskpiskajām brillēm (tās, kurām viena acs ir zila, bet otra sarkana), kā var tiks modelētas dažādas molekulas telpiskā formā un kāds no tā ir faktisks labums.
Pēc tam mūs pirmajā stāva sadalīja atkal 2 grupās - viena sastāvēja no pieaugušajiem, bet otra - no bērniem.
Kas notika pie bērniem, to vecāki nemaz nezina. Tur drīkstēja atrasties tikai bērni. Bet, no malas skaoties, tas izskatijās interesanti.
Bērni tur paši jauca dažādas vielas un beigās ieguva mīkstu un staipīgu, bet ļoti izturīgu materiālu.
Lai par to pārliecinātos, Anete izstiepa iegūto materiālu un Artūrs stūma iekšā savu pirkstu.
Kā bērni teica, viņi jauca līmi, pulveri un vēl kaut kādas vielas.
Bet, kamēr bērni strādāja pa laboratoriju, pieaugušajiem divi jauni zinātnieki rādīja dažādus demonstrējumus.
Viņu rādītie eksperimenti un demonstrējumi bija tiešam aizraujoši! Es zināju, ka iespējams ūdenim mainīt krāsu, bet, lai tas visu laiku mainītu savu krāsu, to nu gan es nebiju redzējis!
Var arī noskatīties visu klipu, kas ilgst ~12 min.
Pēc demonstrējumiem, vecākus aizveda uz laboratoriju, kurā varēja apskatīt visus soļus, kā šajā institūtā tiek sintezētas vielas. Tas bija interesanti.
Bet, kā jau visi interesantie pasākumi, arī šis beidzās. Un tagad var atgriezties pie glavenā jautāuma - kas tālāk?
Tie bērni un jaunieši, kas piedalijās šajā nakts pasākumā, tika ieinteresēti ar jaunām un nebijušām lietām. Bet kur viņiem iet un tālāk to apgūt? Ja skolēns skolā mācās ķīmiju (un citas eksaktos mācību priekšmetus), tad var doties pie sava priekšmeta skolotāja un nodoties tālākiem pētijumiem un macīšanai. Bet mazāki bērni, kuriem vēl līdz šādiem priekšmetiem vēl ir jāmācās vairāki gadi? Kur lai viņi iet un apmierina savu ziņkāri?
Uz šo jautājumu nav atbildes. Gan jau skolā ir zinātniski pulciņi, kur ņem arī mazākus bērnus, bet tādu jau nav daudz. Un arī daudzi bērni nemaz nezina, ka zinātne var būt tik aizraujoša!
Cik daudz vecāku ir veduši savus bērnu uz šādām zinātnieku naktīm? Pēc mana novērojumu, ķīmijas fakultātē Artūra vecuma bērnu nebija daudz. Uz abu roku pirkstiem saskaitāms daudzums.
Ja paši vecāki neaizved savus bērnus uz šāda veida pasākumiem vai arī paši savus bērnus neieinteresē ar zinātni, tad bērni nemaz nezina, cik zinātne ir forša. Un to ļoti labi varēja redzēt tieši organiskās sintēzes institūtā. Tur bija sanākuši vecāki ar saviem bērniem - cits ar vienu, cits ar diviem, bet daži pat ar nelielu bērnu pulciņu!
Bet beigās tomēr paliek jautājums - kāpēc nav nekādu interesantu atrakciju, demonstrējumu vai vienkāršu lekciju pašiem mazākiem un arī mazliet lielākiem zinātkārajiem bērniem? Valstī tik uzstāda nosacījumus, ka vajag ražot vairāk doktorantus, bet netiek padomāts par pašu galvenu - ieinteresēt topošos zinātniekus jau agrā bērnībā. Protams, ne jau visi bērni tāpēc kļūs par zinātniekiem. Tāpat kāds kļūs par sportistu, cits par mākslinieku, bet vismaz daudz vairāk bērnu redzēs un varēs iepazīties ar zinātni. Cik tad daudz vecāku ved savus bērnus uz dažādām zinātniski-izklaidējošām vietām?
Ko vajadzētu darīt lietas labā? Varētu, piemēram, rīkot tematiskus pasākumus par kādu tēmu - lai tā būtu ķīmija, fizika, matemātika vai latviešu valoda. Galvenais, lai bērni tur varētu kaut vai mazliet līdzdarboties un tas tiktu pasniegts viņiem interesantā veidā. Cik biju dzirdējis, tad pagājušā mācību gadā Zvaigznes ABC rīkotās tematiskās pēcpusdienas bija kā uz izķeršanu starp skolām un bērnu vidū. Un arī pašiem bērniem bija ļoti interesanti šajos pasākumos piedalīties. Bet kāpēc līdzīgus tematiskus pasākumus nevarētu rīkot arī Latvijas augstskolas? Nekādus lielus ieguldījumus tur nevajadzētu, ja neskaita cilvēkus, kuriem būtu jāizdomā viss pasākums no A līdz Z. Bet tad var iesaistīt arī pašus studentus, kā to labi varēja manīt Zinātneiku nakts pasākumos. Daži jaunieši bija tik atraktīvi, ka piesaistītu ne tikai bērnu uzmanību, bet arī piegaugušo uzmanību.
Bet ko varētu darīt valsts? Valsts varētu piešķirt mazliet vairāk finansējuma vai sākt mazliet finansēt dažādus ārpusstundu un ārpusskolas centrus. Es saprotu, ka valstī ir izdevumu samazināšanas laiks un grūti atrast brīvus finanšu līdzekļus. Bet tas jau būtu ieguldījums nākotnei un nakotnes zinātniekiem. Un, ja pašai valstij nav brīvu līdzekļu, tad var arī mēģināt iesaistīt un piesaistīt privāto kapitālu un uzņēmējus, lai tie atbalstītu šāda veida pasākumus un, iespējams, arī centrus. Kādam no augšas par to vajadzētu mazliet padomāt ...
Kā ļoti labu piemēru varu minēt atkal organiskās sintēzes institūtu. Viņiem bija atsevišķs kabinets, kurā bērni varēja veidot dažādas molekulas no plastmasas modeļiem.
Un, gan jau darbinieki to papildina arī ar nelielu skaidojumu un stāstījumu, ko konkrētā molekula nozīmē un dara un kā tā tiek radīta. Ja šādu kabinetu valstī būtu vairāk un brīvāk pieejami, tad tas jau būtu liels solis tuvāk jauno censoņu ieinteresēšanai.
Un uz šādas nots arī beidzu savu pašlaik garāko apcerējumu.
Tas jau mazliet uzkurināja mūsu interesi! Nez, kā viņi pārbaudīs zeltlietu? Šajā gadījumā - manu laulības gredzenu?
Nokļuvuši līdz laboratorijai, sapratām, ka mēs tur neko arī neuzzinasim. Tur jau bija pilns ar cilvēkiem, kas bija gan pie zeltlietu analīzēm, gan arī pie rentgenstaru aparāta. Un izskatijās, ka šeit ir cilvēki, kas ķīmiju zina labāk par mums abiem diviem kopā. Tad nu tur pastāvējuši vairākas minūtes un nekur tālāk arī netikuši, atkal ar bēdīgu prātu devāmies atpakaļ. Lēnā solī ejot atpakaļ un domājot, ka šeit arī nekas nebūs ko skatīt, gājām garām 21. auditorijai. Pēc programmas spriežot, tur notikšot ķīmijas ekperimentu demonstrējumi. Un pirmais seanss būs 19:00. Tā kā mēs tur bijām 18:55, tad nolēmām tur ieiet iekšā un paskatīties. Sliktāk taču jau vairs nevarētu būt!
Auditorija bija pilna un visiem interesentiem nebija pat vietas kur apsēsties. Daudzi stāvēja arī kājās.
Un labi, ka iegājām! Trīs atraktīvi jaunieši - Līga Lasmane, Valters Bogorads un Ingus Pērkons rādīja tādus ķīmijas paraugdemonstrējumus, ka brīžiem tie izskatijās kā īsti burvju triki!
 |
| Visu trīs vaininieku kopbilde |
Un šeit var arī apskatīt gandrīz visu demonstrējumu, ko jauniešu demonstrēja. Ilgums ~ 16 min.
Pēc šādiem demonstrējumiem vairs nebija nekāda bēdīga prāta un bija atkal radusies liela interese!
Pēc tam mēs vēl uzgājām uz otro stāvu, kur mazliet pasēdējām auditorijā par ķīmijas vēsturi. Tur notika neliela viktorīna starp 3 jauniešiem. Mēs ar Artūru arī tur piedalījāmies, tikai savā starpā. Kad devāmies prom, pasniedzēja, kas uzdeva jauniešiem viktorīnas jatājumus, teica, ka bijusi pāsteigta, ka no Artūra puses bija dzirdami daudz pareizu atbilžu uz uzdotajiem jautājumiem. Un par to Artūrs ieguva savā īpašumā pildspalvu!
Ejot atpakaļ uz trolejbusa pieturu, Artūrs izteica šī vakara labāko frāzi: "Kad es izaugšu liels, es gribu kļūt par ķīmiķi". Man šķiet, ka šie vārdi ir kā medus maize Zinātnieku nakts pasākumam, kad jaunus cilvēciņus ieinteresē zinātne!
Kad beidzot visi atkal bijām kopā un dalījušies sākotnējos iespaidos, devāmies uz Organiskās sintēzes institūtu. Šajā vietā bija paredzēts paskatīties, kā tiek izmantotas molekulas 3D vidē, pieaugušajiem neliela ekskursija pa institūtu, bet bērniem iespēja darboties īstā laboratorijā.
Sākumā apskatijāmies ar stereoskpiskajām brillēm (tās, kurām viena acs ir zila, bet otra sarkana), kā var tiks modelētas dažādas molekulas telpiskā formā un kāds no tā ir faktisks labums.
Pēc tam mūs pirmajā stāva sadalīja atkal 2 grupās - viena sastāvēja no pieaugušajiem, bet otra - no bērniem.
Kas notika pie bērniem, to vecāki nemaz nezina. Tur drīkstēja atrasties tikai bērni. Bet, no malas skaoties, tas izskatijās interesanti.
Lai par to pārliecinātos, Anete izstiepa iegūto materiālu un Artūrs stūma iekšā savu pirkstu.
Bet, kamēr bērni strādāja pa laboratoriju, pieaugušajiem divi jauni zinātnieki rādīja dažādus demonstrējumus.
Viņu rādītie eksperimenti un demonstrējumi bija tiešam aizraujoši! Es zināju, ka iespējams ūdenim mainīt krāsu, bet, lai tas visu laiku mainītu savu krāsu, to nu gan es nebiju redzējis!
Var arī noskatīties visu klipu, kas ilgst ~12 min.
Pēc demonstrējumiem, vecākus aizveda uz laboratoriju, kurā varēja apskatīt visus soļus, kā šajā institūtā tiek sintezētas vielas. Tas bija interesanti.
Bet, kā jau visi interesantie pasākumi, arī šis beidzās. Un tagad var atgriezties pie glavenā jautāuma - kas tālāk?
Tie bērni un jaunieši, kas piedalijās šajā nakts pasākumā, tika ieinteresēti ar jaunām un nebijušām lietām. Bet kur viņiem iet un tālāk to apgūt? Ja skolēns skolā mācās ķīmiju (un citas eksaktos mācību priekšmetus), tad var doties pie sava priekšmeta skolotāja un nodoties tālākiem pētijumiem un macīšanai. Bet mazāki bērni, kuriem vēl līdz šādiem priekšmetiem vēl ir jāmācās vairāki gadi? Kur lai viņi iet un apmierina savu ziņkāri?
Uz šo jautājumu nav atbildes. Gan jau skolā ir zinātniski pulciņi, kur ņem arī mazākus bērnus, bet tādu jau nav daudz. Un arī daudzi bērni nemaz nezina, ka zinātne var būt tik aizraujoša!
Cik daudz vecāku ir veduši savus bērnu uz šādām zinātnieku naktīm? Pēc mana novērojumu, ķīmijas fakultātē Artūra vecuma bērnu nebija daudz. Uz abu roku pirkstiem saskaitāms daudzums.
Ja paši vecāki neaizved savus bērnus uz šāda veida pasākumiem vai arī paši savus bērnus neieinteresē ar zinātni, tad bērni nemaz nezina, cik zinātne ir forša. Un to ļoti labi varēja redzēt tieši organiskās sintēzes institūtā. Tur bija sanākuši vecāki ar saviem bērniem - cits ar vienu, cits ar diviem, bet daži pat ar nelielu bērnu pulciņu!
Bet beigās tomēr paliek jautājums - kāpēc nav nekādu interesantu atrakciju, demonstrējumu vai vienkāršu lekciju pašiem mazākiem un arī mazliet lielākiem zinātkārajiem bērniem? Valstī tik uzstāda nosacījumus, ka vajag ražot vairāk doktorantus, bet netiek padomāts par pašu galvenu - ieinteresēt topošos zinātniekus jau agrā bērnībā. Protams, ne jau visi bērni tāpēc kļūs par zinātniekiem. Tāpat kāds kļūs par sportistu, cits par mākslinieku, bet vismaz daudz vairāk bērnu redzēs un varēs iepazīties ar zinātni. Cik tad daudz vecāku ved savus bērnus uz dažādām zinātniski-izklaidējošām vietām?
Ko vajadzētu darīt lietas labā? Varētu, piemēram, rīkot tematiskus pasākumus par kādu tēmu - lai tā būtu ķīmija, fizika, matemātika vai latviešu valoda. Galvenais, lai bērni tur varētu kaut vai mazliet līdzdarboties un tas tiktu pasniegts viņiem interesantā veidā. Cik biju dzirdējis, tad pagājušā mācību gadā Zvaigznes ABC rīkotās tematiskās pēcpusdienas bija kā uz izķeršanu starp skolām un bērnu vidū. Un arī pašiem bērniem bija ļoti interesanti šajos pasākumos piedalīties. Bet kāpēc līdzīgus tematiskus pasākumus nevarētu rīkot arī Latvijas augstskolas? Nekādus lielus ieguldījumus tur nevajadzētu, ja neskaita cilvēkus, kuriem būtu jāizdomā viss pasākums no A līdz Z. Bet tad var iesaistīt arī pašus studentus, kā to labi varēja manīt Zinātneiku nakts pasākumos. Daži jaunieši bija tik atraktīvi, ka piesaistītu ne tikai bērnu uzmanību, bet arī piegaugušo uzmanību.
Bet ko varētu darīt valsts? Valsts varētu piešķirt mazliet vairāk finansējuma vai sākt mazliet finansēt dažādus ārpusstundu un ārpusskolas centrus. Es saprotu, ka valstī ir izdevumu samazināšanas laiks un grūti atrast brīvus finanšu līdzekļus. Bet tas jau būtu ieguldījums nākotnei un nakotnes zinātniekiem. Un, ja pašai valstij nav brīvu līdzekļu, tad var arī mēģināt iesaistīt un piesaistīt privāto kapitālu un uzņēmējus, lai tie atbalstītu šāda veida pasākumus un, iespējams, arī centrus. Kādam no augšas par to vajadzētu mazliet padomāt ...
Kā ļoti labu piemēru varu minēt atkal organiskās sintēzes institūtu. Viņiem bija atsevišķs kabinets, kurā bērni varēja veidot dažādas molekulas no plastmasas modeļiem.
Un, gan jau darbinieki to papildina arī ar nelielu skaidojumu un stāstījumu, ko konkrētā molekula nozīmē un dara un kā tā tiek radīta. Ja šādu kabinetu valstī būtu vairāk un brīvāk pieejami, tad tas jau būtu liels solis tuvāk jauno censoņu ieinteresēšanai.
Un uz šādas nots arī beidzu savu pašlaik garāko apcerējumu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru